ceturtdiena, 2010. gada 22. aprīlis

Harmonija


Par tēmu. Šis ir patiesi interesants jēdziens/parādība/apziņas stāvoklis(?), protams, ja ir vēlēšanās tajā visā iedziļināties.
Jāatzīst, ka manu prātu šī vārda īstenā nozīme un parādības/apziņas stāvokļa sasniegšanas ceļi nodarbinājuši ne reizi vien.

Mūsdienu kultūrā harmonija tiek asociēta ar mieru, piepildītām vēlmēm, ar kko, kas ir sasniegts, caur mācībām, atziņām, kā galamērķis meklējumiem.

Par Harmoniju.

Kāda tad ir harmonijas īstenā nozīme?

Mīļie, jaukie – Harmonija ir apziņas stāvoklis. Tas ir līdzeklis, nevis mērķis. Optimistiskā gadījumā – Harmonijai kā stāvoklim būtu jāattīstās jau jaunības dienu gaitās, lai tā būtu kā patstāvīgs lielums, kas mūs pavada cauri visam, visam. Diemžēl, ne vienmēr tā notiek..(to be continued)

„Lai cilvēks būtu apmierināts ar savu dzīvi, vai nu no paša cilvēka viedokļa, vai visas pasaules viedokļa kopumā, tajā ir nepieciešama divu veidu harmonijas klātbūtne: iekšēja - intelekta, emociju un gribas harmonija, un ārēja – dažādu gribu savstarpēja Harmonija,” tā vēsta mans iegooglētais aforisms.
Teikšu tā – manuprāt, pastāv tikai iekšējā Harmonija. Tā ir kā aizmetnītis arī Harmonijai, kas apjož visu mūsu dzīvi. Ja iekšēji jūties līdzsvarots, tad tādas arī būs lietas un notikumi ap un par Tevi. Un arī notikumi, kuri it kā notiek ārpus Tavas gribas, nespēj Tevi "izsist" no sliedēm, harmoniskā stāvokļa, jo Harmonija ir stāvoklis. Līdzīgi kā Actimel iedarbība(Aktimelizēts!) – tā veido ap Tevi paļāvības un drošības gaisotni. Paļāvību uz to, ka viss taču ir kārtībā un grūtības ir tikai Likteņa „mācības”, un tikai caur tām mēs iegūstam un spējam attīstīties.


Par sasniegšanu. Kā Harmonija iegūstama tiem, kuriem vēl nav paveicies to šobrīd iegūt pilnā apmērā?

Ja man būtu gatava recepte, tad droši vien nodefinētu to vienā teikumā, nevis mēģinātu apcerēt to, kas tā ir un kāds ir tās uzdevums.

Taču Harmonijai pastāv daži priekšnoteikumi.

* Ticība. Ticība Sev, savai rīcībai, citam – augstākiem spēkiem.

* Pieņemšana. Es pieņemu situāciju, kāda tā ir, jo tieši tādai tai tagad ir jābūt. Šeit nāk prātā Ekharta Tolles rakstītais – Īstā laime ir dzīvot tā, it kā Tu būtu izvēlējies tieši šo brīdi un tieši tādu, kāds tas ir. Manuprāt, šis ir galvenais priekšnoteikums.

*Apstāties. Vienkārši izbēgt no ikdienas, kņadas, un, galviņu atstutējot rokās, padomāt – ko Es īsti vēlos. Kas ir vajadzīgs, lai Es justos labi, un kas man tā labā būtu jāveic. Atļauties padomāt tikai par Sevi, nevis citu gaidām.

*Ieklausīties un būt klātesošam. Sadzirdēt sevi un būt tieši Te un tieši Tagad.



3 komentāri:

  1. Paldies par rakstu, jauki, ka tajā bija omulīga atmosēra un ikdienas piesitiens (aktimelizēts:D ) .
    Jautajumi ir šādi - ja harmonija ir līdzeklis, vai tājā cilvēka var atrasties visu laiku-patstāvīgi?.. un vai vispār tas ir vajadzīgs, ka cilvēks visu laiku būtu tik mierīgs un līdzsvarots? Kāds ir Tavs mērķis uz kuru ejot pielieto harmonijas līdzekli?
    Paldies vēlreiz par rakstiņu, gaidīšu nākamos :)*
    p.s. Tauriņbilde dikten patīk :)))

    AtbildētDzēst
  2. Paldies, Narcise! :)
    Tātad..rakstīju, ka mūsdienu kultūrā visbiežāk harmoniju asociē ar mieru, tomēr neviens nav apgalvojis, ka arī dusmoties nevarētu harmoniski! Jēdziens Harmonija ietver sevī - līdzsvaru, mēra izjūtu visās lietās.
    Domāju, ka šo "līdzekli" varam pielāgot arī kā patstāvīgu, nemainīgu vienību. Ja tajā esam "iekšā", tas kļūst par daļu no mums, kā prizma caur kuru lūkoties uz lietām, tātad - apziņas stāvoklis.
    Patiesībā, līdz šim domāju, ka Tieši Harmonija ir mērķis. :)

    AtbildētDzēst
  3. Piekrītu, arī dusmas var būt harmoniskas, patīk Tavs domu gājiens...
    Ja es gribu "skatīties ar harmonijas acīm uz visu", kas man jāmaina sevī? Respektīvi, kā es varu panākt, lai manī būtu šis līdzsvars un mēra izjūta visās lietās?- Kā teoriju ieviest praksē?

    AtbildētDzēst